Sporta ziņu vīrs Lauris Lizbovskis sācis strādāt mežā un saka: "Tas ir nenormāli smagi!

Lauris Lizbovskis (46) divas reizes nedēļā uzvalkā un šlipsē smaida TV3 ziņu studijā, stāstot par sporta pasaules jaunumiem, bet pārējās darbdienās, lai pelnītu iztiku, viņš nevairās būt „dubļos līdz ausīm”.

Reklāma: 

  

Lauris Lizbovskis ir viens no tiem, kam pēc kanāla LNT likvidēšanas atradās darbs TV3 ēterā, taču ne tuvu tik daudz, cik iepriekš. Studijā viņš ir vairs tikai divas reizes nedēļā. „No janvāra līdz marta vidum – līdz ārkārtas situācijai – man bija arī otrs darbs karšu izdevniecībā "Jāņa sēta", kā arī pasākumu vadīšana, filmēšana un sižetu veidošana. Strādāju pa 12 stundām dienā, viss gāja kalnā, un tad pēkšņi... zaudēju pusotru darbu vienā rāvienā,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" pastāstījis Lauris.

Pirmajā ārkārtas nedēļā, kā jau daudzi, Lauris dīkstāvi uztvēris kā savā ziņā brīvības un pienākumu robežu apzināšanu. „Pirmajās dienās nedarīju neko, pēc tam kļuvu par tālmācības skolotāju bērniem,” smej Lizbovskis, kas, beidzis ģeogrāfus un nedaudz studējis augstāko matemātiku, nepieciešamības gadījumā spēj būt palīgs saviem bērniem visos mācību priekšmetos.

 

Šādā situācijā neļauties panikai, neiedzīvoties trauksmē un notiekošajam pieiet vēsu prātu Laurim ļauj televīzijā gūtais emocionālais rūdījums. Domājot, kā uzturēt ģimeni, kurā aug divi bērni – meita Anna Līva (13) un dēls Jānis (16) –, un izmantot laiku lietderīgi, pazīstamais sporta žurnālists soctīklos ievietoja sludinājumu, ka meklē darbu. Un tādu arī atrada. Apzinoties, ka „rokas aug no pareizās vietas” un fizisku darbu pieredzējis jaunībā, Lizbovskis bijis gatavs jebkuram piedāvājumam. Kaut vai strādāt govju fermā, kas viņam arī piedāvāts. „Tikai vieta bija patālu – Kabilē, kas nozīmētu, ka man tur būtu arī kādu laiku jādzīvo,” stāsta Lauris, kurš labprātāk atsaucies kāda paziņas piedāvājumam iet stādīt mežu – gan priedītes, gan eglītes, kā kuru dienu. Šāds darbs esot apmēram diviem mēnešiem, taču viņš pieļauj, ka vasarā būs iespēja turpināt ar zāles vai krūmu trimmerēšanu. „Katrā ziņā ceru, ka dīkdieņu pabalstu man nenāksies prasīt,” piebilst Lauris.

Pie jaunā darba sporta žurnālists ķērās pagājušās nedēļas pirmdienā, jau pirms pieciem no rīta atrādoties soctīklos Rīgas dzelzceļa stacijā. „Cēlos tūlīt pēc trijiem, jo no Pārdaugavas līdz stacijai ko iet ir kādas 40 minūtes. Tad ar vilcienu līdz Ikšķilei, kur mūs – vairākus meža darbu darītājus, starp kuriem ir gan radoši cilvēki un uzņēmēji, gan pat viens policists, – paņem mašīna un aizved uz izcirtumu. Darbu sākam agri – jau drīz pēc sešiem.” Dažkārt uz staciju viņš brauc ar velosipēdu, tad to ieceļ vilcienā, bet Ikšķilē, kamēr stāda kokus, pieslēdz dzelzceļa stacijā. „Strādājam akurāt astoņas stundas, ir īss pusdienu pārtraukums, kad apēst līdzpaņemto. Pēc trijiem jau esam mājupceļā.” Uz jautājumu, cik par šādu darbu varēs nopelnīt, Lauris atbild tēlaini, sakot, ka „apmēram tikpat, cik par vienu dienu televīzijā”, tikai tur viņš strādā vidēji četras stundas, bet mežā – astoņas.

 

Kā zināms, Lizbovskis ne tikai stāsta un raksta par sportu, bet arī pats ir aktīvs sportists, kurš ikdienā fizisko formu uztur skrienot, visu gadu peldoties, regulāri piedaloties maratonos un citos spēka pārbaudījumos. Taču cilvēks, kurš spēj noskriet no Rīgas līdz Valmierai, neslēpj, ka pirmajā dienā astoņu stundu fiziskais darbs mežā bijis „nenormāli smags”. „Atrados slīkšņā – dubļos līdz ausīm. Plus celmu un zaru jūklis, kurā astoņas stundas jāstāda priedes. Sajūta pēc tā bija, it kā Stipro skrējienu būtu noskrējis,” pēc pirmās darbdienas pieredzētajā dalījās Lauris, vienlaikus paužot prieku, ka guvis iespēju fiziski darboties, patīkami nogurt, būt svaigā gaisā, dabā un lielisku cilvēku kompānijā.